PAR SKOLU

Ar Septembri Latvijas pilsētās un novadu centros sāks darboties ''Mājasdarbu pildīšanas skola'', Latvijas Skolotāju korporācijas dibināta izglītības iestāde.

Bērni un viņu vecāki skolās uzdotajiem mājasdarbiem nereti piešķir pārāk svarīgu un nekritisku nozīmi. Rezultātā skolēns mājasdarbu pildīšanas laikā iestieg tādā kā nepārredzamā, haosa pārņemtā purvā. Informācijas apjoms vairojas arvien pieaugošā daudzumā, un skolēnam ar to visu tikt galā nav tik vienkārši. Te svarīgāk būtu nevis mācīt ar to cīnīties, bet drīzāk mājasdarbu pildīšanas laikā iemācīt jaunus paņēmienus, kā apstrādāt iegūto informāciju, kā izmantot mūsu dabiskās spējas mācīties, domāt, atcerēties, radīt un rast jaunus risinājumus.

Iedomāsimies, ka kāds skolēns, kurš tikko atgriezies no skolas, ir entuziasma, apņēmības un labu nodomu pārpilns, nolēmis cītīgi sagatavot visus uzdotos mājasdarbus. Attiecīgajā laikā viņš iekārtojas pie rakstāmgalda un rūpīgi sagatavojas mācību darbam. Kad beidzot var sākt, viņš atceras, ka draugos nav paspējis atbildēt uz dažām vēstulēm. Viņš nospriež - ja jau ir sagatavojies mācīties, tad labāk laicīgi atbrīvoties no šāda veida sīkumiem un tad var pa īstam ķerties pie darba.

Censonis atstāj savu darba vietu un, izskatot vēstules, nospriež, ka vēstulēs ir daudz vairāk interesantu lietu, nekā sākotnēji licies. Sērfojot pa draugiem, viņš pamana arī izklaides sadaļu. Šajā brīdī rodas doma par pirmo pārtraukumu, lai internetā noskatītos kādu klipu. Tad viņš internetā aplūko arī TV programmu, un - protams, pēc dažām minūtēm ir vēl viens interesants raidījums. Te nu mūsu censonis nospriež: "Nu labi, man bija smaga diena, turklāt raidījums sāksies pavisam drīz. Man jebkurā gadījumā vajag atpūsties, jo tas patiesi labāk palīdzēs mācībās...'' Pie rakstāmgalda viņš atgriežas krietni vēlāk, jo arī nākamais raidījums izrādījās interesantāks, nekā sākotnēji licies.

Viņš joprojām rosās ap galdu, un sevi iedrošinot bungo pa grāmatas vāku, kamēr atceras, ka jāpiezvana un jāaizsūta īsziņas diviem klasesbiedriem, lai par to vairs vēlāk nebūtu jādomā. Un tad gan nopietni ķersies pie darba. Nav šaubu, ka telefonsaruna un īsziņu sūtīšana ir daudz aizraujošāka un prasa daudz vairāk laika, kā bija plānots, tomēr galu galā centīgais skolēns atkal atgriežas pie rakstāmgalda.

Tik tālu nu ticis, viņš tiešām apsēžas un, izrādot patiesu apņēmību, atver grāmatu, sāk lasīt tradicionāli pirmo lapaspusi, kad pēkšņi sajūt pirmās izsalkuma pazīmes. Viņš saprot, jo ilgāk gaidīs, jo vairāk tas traucēs koncentrēties mācībām. Vieglās uzkodas pārvēršas pamatīgās vakariņās.

Viņš atkal atgriežas pie rakstāmgalda, vēlreiz pārlasa dažus teikumus pirmās lappuses sākumā un aptver, ka vēders ir pārāk smags un līdz ar to mācās virsū miegs. Tad jau labāk noskatīties to otro interesanto pusstundas raidījumu, kas drīz sāksies, pa to laiku viss apēstais būs sagremots un tas dos jaunus spēkus mācībām. Domāts - darīts.

Tad mēs viņu atrodam aizmigušu pie televizora. Tad pēkšņi durvīs parādās tikko no darba pārradusies mamma. ''Mājasdarbu izpildīji? Ak, nē! Nu, tad ātri!'' - ērcīgā balsī nober mamma. Bērns negribēdams nosodījumu, sāk meklēt vieglākos un ātrākos mājasdarbu pildīšanas ceļus. Tādos brīžos, kad mamma ir dusmīga, labāk viņu netraucēt, jo ne reizi vien viņa ir nošņākusi: "Tu esi jau liels, tāpēc pildi pats!'' Te var saprast arī vecākus. Ja reiz skolā ir matemātikas skolotājs, tad kāpēc jāmeklē vēl kāds, kurš paskaidros matemātikas mājasdarbus?

Prasīt padomu skolotājam? Hm! Iespējams, ka būs atkal, kā toreiz klasē, kad skolotāja nemitīgi atgādināja: "Ja nesaprotat, uzdodiet jautājumus!" un, kad skolēns toreiz tā arī izdarīja, skolotāja atteica: "Nu, bet kā var nesaprast! Nu, cik var mācīt!"

Nereti pret mājasdarbu pildīšanu rodas nepatika. Šāds process līdzinās rutinētai un apnicīgai birokrātijai, kur reizēm nav skaidra pat tās jēga. Tā ir kā sava veida kolektīva nespēja otram uzticēties bez "papīra". Un tāpēc mēs, pieaugušie, šo tukšumu aizpildam ar bailēm palikt bez darba, tāpēc izdomājam aizvien jaunus un jaunus uzdevumus un pienākumus. Tas pats sakāms arī par mājasdarbiem.

Mēs skolēniem nereti sakām, ka mācības ir grūta, pacietību prasoša cīņa. Varbūt tā liekas tikai mums, kas savā laikā mācījās šādā veidā?

Tas, ka nopietnajās mācību grāmatās nereti ir smaga un neinteresanta lasāmviela, tas vien jau mācībās atņem drosmi, brīvības un viegluma izjūtu. Visnomācošākais ir tas, ka, neraugoties uz mūsu ieteikumiem un rūpēm par katru cenu pārvarēt mācīšanās grūtības, ieteikumiem, ka šādas grāmatas nozīmē īstu, nopietnu darbu, pat viscentīgāko skolēnu gadījumā nespēs garantēt izdošanos. Skolēni to instinktīvi jūt. Viņi spiesti kāpt uz beigtā zirga, zinot, ka nespēs grāmatas kārtīgi izlasīt, izkonspektēt un atcerēties, bet senā indiāņu gudrība vēsta: "Ja tu atklāj, ka jāj uz beigta zirga, kāp nost!" Taču mēs šādā situācijā izvēlamies novecojošas stratēģijas, proti: mēs iegādājamies pātagu, rūpējamies par stingrāku jāšanas disciplīnu; mainām jātnieku un mācāmies jaunas jāšanas metodes; uzstājīgi prasām, kā motivēt jāt uz beigta zirga; mēs nemitīgi atkārtojam, ka šādi jāt mums ir mācīts vienmēr, šādi savā laikā mēs visi jājām; mēs izveidojam darba grupu, lai analizētu zirgu, runātu ar beigtā zirga jātnieku vecākiem, sociālajiem darbiniekiem un psihologiem; mēs braucam komandējumos uz citām jāšanas skolām, lai analizētu, kā tur jāj ar beigtiem zirgiem; mēs izveidojam īpašo uzdevumu ministriju, lai beigto zirgu atdzīvinātu; mēs organizējam pēcstundas, pulciņus un konsultācijas, atstājam uz otru gadu, lai labāk varētu apgūt jāšanas prasmes ar beigtu zirgu; mēs mainām kritērijus, kas nosaka, vai zirgs ir beigts; mēs izveidojam darba kvantitātes un kvalitātes grupu, lai atrastu pielietojumu beigtiem zirgiem; mēs paaugstinām beigtu zirgu jāšanas prasības un standartus; mēs salīdzinām dažādus beigtus zirgus; mēs meklējam jaunus motivēšanas paņēmienus jāšanā uz beigta zirga; mēs paziņojam, ka neviens zirgs nevar būt tik beigts, ka ar to vairs nevarētu jāt; mēs tērējam papildu enerģiju zirga jaudas palielināšanai; mēs veicam pētījumus, lai pārliecinātos, kā darbojas citi motivēšanas paņēmieni jāšanai uz beigta zirga; mēs pieprasām no citiem nemitīgi domāt par to, kā likt beigtiem zirgiem skriet ātrāk un panākt, lai katra beigtais zirgs būtu labāks par cita beigto zirgu.

Te līdzīgas paralēles varētu vilkt arī ar histērisko mājasdarbu pildīšanas procesu. Tā vietā, lai skrietu līdzi un atbalstītu šo histēriju, proti, pie kura skolotāja ir nopietnāka mācīšanās, labāk ļausim viņam atpūsties.

Sanāk tā - ja skolēns tomēr cenšas mācīties, bet nesanāk, tad viņš pats sev ir pierādījis, ka "ir dumjš", "nav spējīgs", "sliktāks par citiem" u.tml. Te lielā mērā "nesekmības" cēlonis ir nevis nemācīšanās, bet gan sistēma, kas pārbauda mācīšanās darbu. Bet, ja viņš nemācās tīšām, tad tā ir pavisam cita lieta - viņš nekavējoties paziņo, ka nemācās tīšām, jo šis priekšmets viņu nav interesējis nekad. "Negribu un viss!"

Tajā brīdī klasesbiedri viņu sāk patiesi cienīt, jo viņš uzdrīkstējies vērsties pret situāciju, kas nospiež arī pārējos klasesbiedrus. Ar to nereti izskaidrojams, kāpēc negatīvie līderi vienmēr atrodas tik noturīgās pozīcijās.

Sīkāk par iespējām pieteikt bērnu "Mājasdarbu pildīšanas skolai":

majasdarbi@pedagogs.lv

daiga81@gmail.com

vai pa tālruņiem: 29455002 (LMT), 26984116 (TELE2)